Pēdējos gados esmu kļuvis par cilvēku, kurš vienkārši mīl vērot, kā mainās gaisma. Tas sākās ar fotogrāfiju – sākumā tikai ar telefonu, vēlāk ar vecu, lietotu spoguļkameru, ko nopirku lietotu. Man patīk tas mirklis, kad saule nolaižas aiz Rīgas jumtiem un pilsēta pēkšņi iekrāsojas oranžos un purpura toņos. Bet ziemā, kad dienas ir īsas un pelēkas, gaismas ir par maz. Tieši tādos vakaros pirms gada es sāku meklēt kaut ko citu, kas liktu manam prātam spīdēt.

Tas nebija ne izmisums, ne vajadzība pēc naudas. Drīzāk zinātkāre. Draugs reiz pie pusdienu galda pieminēja, ka spēlē tiešsaistē – ne jau tāpēc, lai kļūtu bagāts, bet lai būtu neliela intriga ikdienā. Es toreiz pasmējos, jo man šķita, ka tas ir paredzams un garlaicīgi. Tomēr vienu vakaru, kad ārā lija un nekas cits nešķita saistošs, es atvēru portālu ar nosaukumu, ko biju dzirdējis jau iepriekš – vavada casino latvia. Toreiz es pat nezināju, ko sagaidīt. Vienkārši noklikšķināju, aizpildīju laukus un ieliku nelielu summu, ko varēju atļauties pazaudēt bez jebkādām sāpēm.

Sākums nebija sensacionāls. Es izvēlējos vienkāršu spēļu automātu ar augļu simboliem – tādu, kādu biju redzējis vecos krogos. Pirmie griezieni nesa niecīgus laimestus, kas tikko sedza likmi. Bet tajā vakarā es sapratu kaut ko svarīgu: mani nesaista pats laimests, bet gan gaidīšana. Tā klusā, koncentrētā sajūta, kad cilindri griežas un tu nezini, kas apstāsies. Tas ir tāpat kā fotografējot gaidīt īsto mirkli – kad mākonis pārklāj sauli tieši tā, kā vajag.

Pēc tam es sāku spēlēt regulāri, bet ļoti apzināti. Katru vakaru pēc darba, kad biju pabeidzis savus fotogrāfijas projektus, es atvēru vavada casino latvia un pavadīju tur divdesmit, trīsdesmit minūtes. Tas kļuva par sava veida atslēgšanos no pasaules. Man patika, ka tur nav jādomā par klientiem, par termiņiem, par to, vai mans darbs kādam patiks. Tur bija tikai skaitļi, krāsas un nejaušība.

Vienu reizi, martā, kad ārā vēl bija sniegs un es biju noguris no garas nedēļas, es nolēmu izmēģināt kaut ko citu. Vietnē bija pieejami dažādi bonusi – bezmaksas griezieni, depozīta papildināšanas piedāvājumi. Es izmantoju vienu no tiem, kas deva papildu griezienus kādā no jaunajiem automātiem ar tematisku noskaņu – seno civilizāciju motīvi, zelta krāsas, noslēpumainas skaņas. Tas nebija nekas grandiozs, bet pēkšņi, pēc vairākiem griezieniem, ekrānā parādījās rinda ar vienādiem simboliem. Laimests nebija milzīgs – apmēram tik, cik maksā labs objektīvs. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi bija tas, kā es jutos. Es iesaucos, pats sev par pārsteigumu, un tad pasmējos. Man blakus sēdēja kaķis, kurš paskatījās uz mani tā, it kā es būtu zaudējis prātu.

Tas vakars mainīja manu attieksmi. Es sapratu, ka šī nav tikai spēle par naudu. Tā ir spēle par uzmanību. Ja tu pievērs uzmanību detaļām – cik bieži bonusi parādās, kā mainās automāti, kāda ir to atmaksas likme – tu sāc justies kā pētnieks, nevis kā azartspēlētājs. Es sāku pierakstīt savus novērojumus. Nē, ne jau tabulas ar likmēm, bet vienkāršas piezīmes: kurš automāts man šķita interesantāks, kurš bija garlaicīgāks, kurā bija labāka mūzika. Tas palīdzēja saglabāt skaidru galvu.

Vasarā es devos atvaļinājumā uz laukiem. Tur internets bija lēns, bet pietiekami, lai dažreiz atvērtu portālu. Es sēdēju uz terases, dzēru kafiju un spēlēju. Man blakus bija vecs radio, kas spēlēja latviešu mūziku. Tajā brīdī es sapratu, ka vavada casino latvia nav nekas atsvešināts vai svešs. Tā ir vienkārši vieta, kur cilvēks var izmēģināt veiksmi, ja viņš to dara ar mēru. Es nekad nespēlēju ar lielām likmēm. Man patika sajūta, ka es kontrolēju procesu, nevis process kontrolē mani.

Rudenī es piedzīvoju vienu no interesantākajiem vakariem. Bija jau vēls, ap divpadsmitiem. Es biju noguris, bet negribēju iet gulēt. Atvēru vienu no automātiem, kuru biju iepriekš ignorējis – ar augstas volatilitātes simboliku. Sākumā nekas nenotika. Grieziens pēc grieziena, un bilance lēnām saruka. Es jau grasījos aizvērt,